Pasīvie vs aktīvie ieguldījumi: Kura pieeja nes labākus rezultātus?

Investīciju stratēģiju pamati

Investēšanas pasaulē pastāv divas galvenās pieejas — aktīvā un pasīvā. Abām ir savas priekšrocības un izaicinājumi, un katra no tām piesaista dažādu tipu investorus. Daži dod priekšroku aktīvai stratēģijai, kur viņi cenšas “pārspēt tirgu”, izvēloties konkrētus uzņēmumus vai aktīvus, bet citi dod priekšroku pasīvai pieejai, kuras mērķis ir sekot tirgus kopējai tendencei ar pēc iespējas mazākiem riskiem un izmaksām.

Šis jautājums — kura pieeja nes labākus rezultātus — ir viens no visbiežāk apspriestajiem finanšu pasaulē. Lai uz to atbildētu, ir jāsaprot abu stratēģiju būtība, mērķi un ietekme uz investora ilgtermiņa rezultātiem.

Aktīvā ieguldīšana – dinamiska pieeja ar augstāku risku

Aktīvā ieguldīšana nozīmē, ka investors vai fondu pārvaldnieks aktīvi izvēlas, kur ieguldīt, pamatojoties uz tirgus analīzi, ekonomiskajiem rādītājiem, uzņēmumu peļņas pārskatiem un dažādiem signāliem. Mērķis ir atrast iespējas, kas varētu “pārspēt tirgus vidējo atdevi”.

Šāda pieeja bieži tiek saistīta ar profesionāliem fondu pārvaldniekiem, kuri izmanto dažādas stratēģijas — no tehniskās analīzes līdz makroekonomisko tendenču prognozēšanai. Piemēram, ja analītiķi uzskata, ka enerģētikas sektors piedzīvos izaugsmi, aktīvais fonds var palielināt šī sektora īpatsvaru portfelī. Ja uzņēmuma akcijas tiek uzskatītas par pārvērtētām, tās tiek pārdotas.

Tomēr aktīvā pieeja nozīmē arī augstāku risku un lielākas izmaksas. Tā prasa pastāvīgu tirgus uzraudzību, biežas darbības un komisijas maksas par darījumiem. Rezultātā daļa no potenciālās peļņas tiek “apēsta” izmaksās, kas ilgtermiņā var samazināt kopējo atdevi.

Turklāt vēsturiski pētījumi rāda, ka lielākā daļa aktīvo fondu ilgtermiņā nespēj pārspēt tirgu, īpaši pēc izmaksu atskaitīšanas. Tas gan nenozīmē, ka aktīvā pieeja ir slikta — drīzāk tā prasa augstu kompetenci, disciplīnu un piekļuvi informācijai, ko parastam investoram bieži ir grūti nodrošināt.

Pasīvā ieguldīšana – stabilitāte un zemas izmaksas

Pasīvā ieguldīšana balstās uz vienkāršu, bet efektīvu principu: necenties pārspēt tirgu — ieguldi tajā. Šīs pieejas pamatā ir ideja, ka tirgus ilgtermiņā dabiski pieaug, un tā vietā, lai mēģinātu paredzēt īstermiņa svārstības, investors iegulda plašā indeksā, piemēram, S&P 500, Nasdaq vai MSCI World.

Pasīvās investīcijas bieži tiek īstenotas caur indeksu fondiem vai ETF (Exchange-Traded Funds), kas atkārto noteikta tirgus indeksa sastāvu. Tādējādi investors iegulda desmitiem vai simtiem uzņēmumu vienlaicīgi, samazinot risku, ko rada atsevišķu akciju svārstības.

Galvenā pasīvās pieejas priekšrocība ir zemas izmaksas. Tā kā fonds netiek aktīvi pārvaldīts, komisijas maksas ir minimālas, un darījumu skaits ir mazāks. Turklāt šī pieeja ir emocionāli vieglāka — nav nepieciešams ik dienas sekot tirgus jaunumiem un mēģināt paredzēt nākamos notikumus.

Daudzi ilgtermiņa investori, tostarp pasaulslavenais investors Vorens Bafets, ir pauduši pārliecību, ka pasīvā ieguldīšana ir efektīvākais veids, kā gūt labus rezultātus ar minimālu stresu. Bafets pat ieteica vidusmēra investoriem vienkārši ieguldīt plašā indeksā un “neko nedarīt”, jo šāda stratēģija ilgtermiņā pārspēj lielāko daļu aktīvo fondu.

Salīdzinājums: riski, izmaksas un potenciālie ieguvumi

Lai gan abu stratēģiju mērķis ir peļņa, tās to sasniedz pilnīgi atšķirīgos veidos.

• Risks: aktīvajiem investoriem ir lielāka iespēja gūt ievērojamu peļņu, ja lēmumi ir precīzi, taču arī zaudējumu risks ir augstāks. Pasīvā pieeja piedāvā lielāku stabilitāti un mazāku nepastāvību, jo tā seko kopējai tirgus dinamikai.
• Izmaksas: aktīvie fondi parasti iekasē lielākas komisijas, bieži 1–2% gadā, savukārt pasīvie fondi bieži vien prasa tikai 0,1–0,3%. Šī atšķirība var šķist maza, bet ilgtermiņā tā būtiski ietekmē peļņu.
• Elastība: aktīvie ieguldītāji var ātri reaģēt uz tirgus notikumiem, pārstrukturēt portfeli un izmantot īstermiņa iespējas. Pasīvie investori paliek uzticīgi ilgtermiņa tendencēm un izvairās no impulsīviem lēmumiem.
• Emocionālais aspekts: aktīvie investori bieži piedzīvo emocionālu spiedienu, jo viņu rezultāti ir atkarīgi no tirgus svārstībām un lēmumu precizitātes. Pasīvā pieeja samazina stresu, jo tā ir balstīta uz ilgtermiņa redzējumu, nevis īstermiņa prognozēm.

Kad aktīvā pieeja strādā vislabāk

Ir situācijas, kad aktīvā ieguldīšana var būt efektīvāka. Piemēram, nestabilos tirgus periodos vai ekonomisko pāreju laikā, kad parādās jaunas tendences, aktīvs pārvaldnieks var ātrāk pielāgoties un izmantot iespējas, pirms tās kļūst redzamas visiem.

Tāpat aktīvā pieeja var būt izdevīga mazākos tirgos, piemēram, Baltijas reģionā, kur informācijas asimetrija ir lielāka un vietējais tirgus nav tik efektīvs kā ASV vai Eiropas Savienībā. Šādos apstākļos labi informēts investors var atrast uzņēmumus, kas ir nepietiekami novērtēti un piedāvā augstāku atdevi.

Aktīvā pieeja var būt piemērota arī tiem, kas vēlas iesaistīties investīciju procesā personīgi — analizēt uzņēmumus, sekot finanšu ziņām un pieņemt lēmumus, pamatojoties uz savu pārliecību. Šāda pieeja ir piemērota pieredzējušiem investoriem vai profesionāļiem, kas spēj veltīt laiku tirgus izpētei un portfeļa uzraudzībai.

Kad pasīvā pieeja ir labāka izvēle

Pasīvā pieeja parasti ir piemērotāka tiem, kuri vēlas ieguldīt ilgtermiņā, bet nevēlas iesaistīties ikdienas tirgus analizēšanā. Tā ir ideāla izvēle cilvēkiem, kuri vēlas veidot uzkrājumu nākotnei, piemēram, pensijai vai bērnu izglītībai.

Turklāt, ja investors vēlas samazināt izmaksas un riskus, pasīvie fondi ir praktisks risinājums. Tā kā tie balstās uz plašu diversifikāciju, pat vienkāršs ieguldījums vienā indeksā var nodrošināt piekļuvi simtiem uzņēmumu no dažādām nozarēm un valstīm.

Pasīvā ieguldīšana ir arī efektīva aizsardzība pret investoru pašu kļūdām. Daudzi aktīvi investori zaudē naudu nevis tāpēc, ka izvēlas sliktus uzņēmumus, bet gan tāpēc, ka reaģē emocionāli — pērk, kad tirgus ir augsts, un pārdod, kad tas krīt. Pasīvā stratēģija palīdz izvairīties no šīm kļūdām, jo tā balstās uz disciplīnu un konsekvenci.

Kā kombinēt abas pieejas

Daudzi pieredzējuši investori izmanto kombinētu stratēģiju, apvienojot aktīvos un pasīvos ieguldījumus. Šāda pieeja ļauj gūt labumu no abu stratēģiju priekšrocībām — stabilitāti no pasīvās puses un elastību no aktīvās.

Piemēram, investori var izvēlēties pasīvu pamata portfeli, kas ietver indeksu fondus un ETF, un papildus tam ieguldīt atsevišķos uzņēmumos vai sektoros, kur redz potenciālu īstermiņa izaugsmei. Šāda pieeja nodrošina līdzsvaru starp drošību un iespējamo peļņu.

Šo kombināciju bieži dēvē par “core-satellite” stratēģiju — “core” jeb pamats sastāv no pasīviem ieguldījumiem, kas nodrošina stabilitāti, bet “satellites” jeb papildinājumi — no aktīviem ieguldījumiem ar augstāku riska pakāpi un potenciālo atdevi.

Baltijas investoru skatījums

Baltijas reģionā pasīvā ieguldīšana kļūst arvien populārāka, pateicoties plašākai piekļuvei ETF un investīciju platformām. Tomēr arī aktīvie investori nezaudē aktualitāti, jo vietējais tirgus vēl joprojām piedāvā iespējas gūt papildu peļņu ar precīziem izvēles lēmumiem.

Igaunijā un Lietuvā ir vērojams straujš jauno investoru pieplūdums, kas izmanto gan automatizētās ieguldīšanas lietotnes, gan tradicionālās brokeru platformas. Latvijā tendence ir līdzīga — investori arvien biežāk kombinē abu pieeju priekšrocības, veidojot sabalansētus portfeļus.

Vēsturiskā pieredze un pētījumu rezultāti

Lai objektīvi izvērtētu, kura pieeja ilgtermiņā nes labākus rezultātus, jāaplūko vēsturiskie dati. Vairāki neatkarīgi pētījumi, tostarp “SPIVA Report” (S&P Indices Versus Active), regulāri analizē aktīvo un pasīvo fondu sniegumu visā pasaulē. Rezultāti vairumā gadījumu ir vienādi — vairāk nekā 80% aktīvo fondu ilgtermiņā zaudē saviem pasīvajiem ekvivalentiem, īpaši pēc komisijas izmaksu atskaitīšanas.

Šis fakts liecina, ka, lai gan aktīvie pārvaldnieki var gūt labākus rezultātus īstermiņā, tirgu pārspēt konsekventi ir ārkārtīgi grūti. Vairums fondu pārvaldnieku saskaras ar ierobežojumiem — tirgus svārstībām, emocionālu spiedienu un nepieciešamību atskaitīties par rezultātiem katru ceturksni. Tas bieži noved pie pārlieku īstermiņa domāšanas, kas samazina potenciālo atdevi.

Savukārt pasīvie fondi vienkārši seko tirgum. Ja tirgus aug, tie aug kopā ar to; ja krītas, tie piedzīvo īslaicīgu kritumu, taču ilgtermiņā atgriežas pie izaugsmes. Piemēram, investīcijas S&P 500 indeksā pēdējo 50 gadu laikā ir devušas vidējo atdevi ap 9–10% gadā, kas ir augstāks rezultāts nekā vairumam aktīvo fondu.

Protams, ir arī aktīvo fondu izņēmumi, kas ilgstoši spēj saglabāt izcilus rezultātus — piemēram, daži hedžfondi vai investīciju kompānijas ar unikālu stratēģiju. Tomēr šādu fondu ir maz, un parastam investoram tos atrast ir ļoti sarežģīti.

Tirgus efektivitāte un “informācijas priekšrocība”

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pasīvā pieeja ilgtermiņā pārspēj aktīvo, ir tirgus efektivitāte. Mūsdienu finanšu tirgi ir ārkārtīgi labi informēti — tūkstošiem profesionālu analītiķu un institucionālo investoru analizē katru uzņēmumu, katru ziņu un katru datu punktu.

Tas nozīmē, ka jaunā informācija gandrīz uzreiz tiek iekļauta akciju cenās. Līdz ar to ir ļoti grūti atrast “slepenas iespējas”, kas ļautu pārspēt tirgu. Ja šāda iespēja parādās, to ātri izmanto lielie spēlētāji, un cena pielāgojas.

Mazākos vai neefektīvos tirgos — piemēram, jaunattīstības valstīs vai mazākās biržās — aktīvie investori var gūt priekšrocības, jo informācijas plūsma ir ierobežotāka. Baltijas birža ir labs piemērs — šeit vietējie investori, kas labi pārzina uzņēmumus un nozares, dažkārt var atrast nepietiekami novērtētus aktīvus. Tomēr globālā mērogā šādu iespēju kļūst arvien mazāk.

Laika faktors un investoru psiholoģija

Viena no būtiskākajām atšķirībām starp abām pieejām ir laika horizonts. Pasīvā ieguldīšana ir paredzēta ilgtermiņam — gadiem vai pat desmitgadēm. Tā balstās uz pārliecību, ka tirgus svārstības ir normāla parādība, un ka laika gaitā akciju vērtība atspoguļos ekonomikas izaugsmi.

Aktīvā pieeja bieži vien ir īstermiņā orientēta. Daudzi investori cenšas paredzēt tirgus ciklus, pirkt “pareizajā brīdī” un pārdot pirms krīzes. Tomēr realitātē šī stratēģija reti izdodas. Pat profesionāli analītiķi kļūdās — neviens nevar precīzi prognozēt, kad notiks nākamais pieaugums vai kritums.

Šeit lielu lomu spēlē psiholoģija. Cilvēki ir emocionāli — bailes un alkatība bieži ietekmē investīciju lēmumus. Aktīvie investori bieži pērk, kad tirgus ir augšā (jo jūtas droši), un pārdod, kad tas krītas (jo baidās no zaudējumiem). Pasīvā stratēģija, savukārt, liek saglabāt disciplīnu — turpināt ieguldīt neatkarīgi no tirgus noskaņojuma. Tieši šī konsekvence ļauj ilgtermiņā gūt labākus rezultātus.

Pasīvā ieguldīšana praksē

Pasīvās stratēģijas īstenošana ir vienkārša un pieejama ikvienam. Populārākie rīki ir ETF (Exchange-Traded Funds) un indeksu fondi, kas atspoguļo konkrētā tirgus vai nozares izaugsmi.

Piemēram, investors var ieguldīt:

• MSCI World ETF, kas aptver lielākos uzņēmumus visā pasaulē;
• S&P 500 ETF, kas seko ASV tirgum;
• Nasdaq 100 ETF, kas fokusējas uz tehnoloģiju sektoru;
• STOXX Europe 600, kas atspoguļo Eiropas tirgus dinamiku.

Šāds portfelis nodrošina plašu diversifikāciju — pat ar vienu vai diviem fondiem iespējams ieguldīt simtos uzņēmumu visā pasaulē. Turklāt pasīvo fondu uzturēšanas izmaksas ir ļoti zemas, bieži vien zem 0,2% gadā.

Baltijas investoriem tagad ir pieejami vairāki Eiropas ETF caur vietējām bankām un tiešsaistes platformām. Tas padara pasīvo ieguldīšanu pieejamu ne tikai institucionāliem spēlētājiem, bet arī individuāliem investoriem, kas vēlas veidot ilgtermiņa uzkrājumus.

Aktīvās pieejas priekšrocības – elastība un pielāgošanās

Lai gan pasīvā investēšana bieži tiek uzskatīta par drošāku, aktīvajai pieejai ir savas stiprās puses. Galvenā no tām ir elastība — spēja pielāgoties mainīgiem tirgus apstākļiem.

Ja, piemēram, tirgū parādās jauna nozare (piemēram, mākslīgais intelekts vai biotehnoloģijas), aktīvais investors var ātri pārorientēt savu portfeli un ieguldīt uzņēmumos, kas gūst no šīm pārmaiņām. Pasīvajiem fondiem šādas iespējas nav, jo tie vienkārši atspoguļo esošo indeksu struktūru.

Aktīvā pieeja arī ļauj izvairīties no tirgus burbuļiem. Piemēram, 2000. gada dotcom krīzes laikā pasīvie fondi turpināja sekot pārvērtētajiem tehnoloģiju uzņēmumiem, kamēr aktīvie investori, kas laikus atpazina risku, spēja izvairīties no lieliem zaudējumiem.

Šī stratēģija ir īpaši noderīga ekonomisko pārmaiņu laikos, kad tirgus strauji mainās. Aktīvie investori var izvēlēties uzņēmumus ar spēcīgām bilancēm vai sektorus, kas būs izturīgāki pret recesiju.

Kombinētā pieeja: līdzsvars starp drošību un izaugsmi

Daudzi mūsdienu investori atzīst, ka nav jāizvēlas tikai viena stratēģija. Kombinētā pieeja, kas apvieno pasīvo pamatu ar aktīvu papildinājumu, var sniegt labāko no abām pasaulēm.

Piemēram, investors var ieguldīt 80% kapitāla pasīvos fondos, kas nodrošina stabilu ilgtermiņa izaugsmi, un 20% — aktīvos ieguldījumos ar augstāku potenciālu (piemēram, konkrētos uzņēmumos vai augošās nozarēs). Šo modeli bieži dēvē par core-satellite stratēģiju.

Šī pieeja samazina risku, jo lielākā daļa portfeļa paliek pasīva un sabalansēta, bet vienlaikus sniedz iespēju gūt papildu peļņu, ja aktīvie ieguldījumi ir veiksmīgi. Tas ir īpaši populārs risinājums pieredzējušiem investoriem, kas vēlas saglabāt kontroli, bet nevēlas pārvaldīt katru detaļu.

Investēšanas psiholoģijas nozīme

Gan aktīvā, gan pasīvā investēšana prasa psiholoģisku disciplīnu. Tirgus vienmēr piedzīvo kāpumus un kritumus, un investora reakcija uz tiem bieži nosaka rezultātus vairāk nekā pati stratēģija.

Pasīviem investoriem lielākais izaicinājums ir noturēties kursā — neizņemt naudu panikas brīžos, kad tirgus krītas. Aktīviem investoriem savukārt jāspēj kontrolēt pārlieku pārliecību un nepārspīlēt ar tirdzniecības apjomiem.

Panākumu atslēga ir konsekvence. Neatkarīgi no izvēlētās pieejas, ilgtermiņa panākumi balstās uz skaidru plānu, sabalansētu riska pārvaldību un pacietību.

Secinājums: kura pieeja ir labāka?

Atbilde nav viennozīmīga — labākā stratēģija ir tā, kas atbilst investora mērķiem, zināšanām un raksturam.

Ja investors vēlas vienkāršību, zemus izdevumus un ilgtermiņa stabilitāti, pasīvā pieeja ir ideāla. Tā ir piemērota lielākajai daļai cilvēku, kuri vēlas gūt labu atdevi bez ikdienas tirgus analīzes.

Savukārt tiem, kuriem patīk analīze, stratēģiska domāšana un riska uzņemšanās, aktīvā pieeja var būt gan aizraujoša, gan ienesīga. Taču šajā gadījumā nepieciešama disciplīna, pieredze un objektīva risku apzināšanās.

Galu galā, gan aktīvā, gan pasīvā ieguldīšana kalpo vienam mērķim — veidot bagātību ilgtermiņā. Atšķirība ir tikai ceļā, pa kuru investors izvēlas iet. Un, kā liecina pieredze, tie, kas saglabā mieru un konsekvenci, parasti sasniedz vislabākos rezultātus neatkarīgi no izvēlētās stratēģijas.